Nīče vērš uzmanību arī uz ievērojamiem Francijas, Lielbritānijas un Itālijas kultūras līderiem, kuriem, pēc viņa domām, piemīt līdzīgas īpašības. Nīče slavē Cēzaru, Napoleonu, Gēti, Tukididu un sofistus kā stiprākus un veselīgākus par visiem šiem apgalvotajiem kultūras dekadences pārstāvjiem. Grāmatā Nīčes pēdējie un nozīmīgākie centieni aprakstīti kā visu vērtību pārvērtēšana un parādīta senatnes perspektīva, kurā romieši, kaut arī tikai literatūras jomā, triumfē pār senajiem grieķiem. Grāmatu veido divpadsmit sadaļas.
Nīče noraida daudzas Platona teorijas, īpaši tās, kas saistītas ar Esību un Kļūšanu, formu pasauli un jutekļu maldīgumu. Konkrētāk, viņš noraida Platona nostāju, ka vajadzētu noliegt jutekļus. Tā ir personiskas dekadences pazīme, kas ir pretrunā Nīčes idejām par cilvēka spožumu. Nīče lieto terminu "dekadence", lai aprakstītu spēka zudumu un vājuma svinēšanu. Pēc Nīčes domām, ja cilvēks pieņem naidu pret dabu un pēc tam naidu pret jutekļu pasauli — dzīvo pasauli —, pieņemot nejuteklisku, nemainīgu pasauli par augstāku un mūsu jutekļu pasauli par zemāku. Pēc Nīčes domām, šāda pārliecība būtu tikai vājam, slimam vai necilvēkam.
Atjaunināta
2024. gada 23. jūl.